„Daudz bija jādomā,“ saka Ēvalds, „ne tikai par sevi, bet, īpaši, par citiem.“ „Es centos sevi parādīt no labās puses, lai nedomātu par mums tikai sliktu,“ piedzīvotajā dalās Artūrs. Savukārt, Aleksejs piemetina: „Pa dienu ejot pārdomāju visu savu dzīvi vairākas reizes.. daudz kas tagad izskatās savādāk..“ Tās ir dažas no Cēsu nepilngadīgo Ieslodzījuma vietas audzēkņu pārdomām, ejot svētceļojumā uz Aglonu.

Cilvēks ir interesanta būtne. Vienubrīd, tas var būt dusmīgs, otru priecīgs. Vienam nodarīt ļaunumu, bet citam izglābt dzīvību. Lūgt piedošanu un kādu, tajā pat laikā, aprunāt vai ienīst. Un par visu vairāk, karsti pierādīt savu taisnību. Varētu teikt, ka tā uzvedas garīgi nestabili indivīdi, tomēr tas tā nav, un to zina katrs, jo ar savu vājumu sastopas gan skolotāji un valstsvīri, gan ārsti un mākslinieki, gan ierindas strādnieki un karavīri, gan ticīgie un neticīgie, protams, arī ieslodzītie un apsargi. Cilvēka daba paliek nemainīga, neskatoties uz stāvokli sabiedrībā, rasu vai reliģisko piederību, tāpēc paliek jautājumi – kā sadzīvot, lai viens otru „neapēstu“, kā reaģēt uz otru, kurš domā vai rīkojas savādāk, un kā vairot mieru un saticību?

Tas vienmēr ir abpusējs process. Nav iespējams miers bez savstarpēja kompromisa un, vienmēr, kādam ir jāsper pirmais solis ceļā uz izlīgumu. Parasti to dara tas, kurš ir vairāk gatavs atteikties no sava egoisma, kurš ir vairāk pieaudzis un vairāk domā par kopējo labumu. Tas nenozīmē, ka viņš ir vainīgākais, bet gan apzinīgākais un drosmīgākais. Tā tam vajadzētu būt vecāku un mazgadīgu bērnu attiecībās, un tā tam vajadzētu būt arī brīvo un ieslodzīto attiecībās, jo ieslodzītais ir kā nogrēkojies bērns, kurš ar varu gribējis paņemt to, kas viņam nav vai ir pietrūcis, un, parasti, tā ir mīlestība.

Atzīsti patiesību un tā tevi darīs brīvu (sal. Jņ 8, 32), bija lozungs „Kalna svētību“ kopienas svētceļojumam uz Aglonu. Varētu likties dīvaini – kā patiesība var darīt brīvu? Turklāt, katram taču ir sava patiesība. Tā tas ir, ja katram savam darbam meklējam attaisnojumu, ja esam apmāti ar sava viedokļa pierādīšanu. Bet kāpēc tā gribas, lai man būtu taisnība? Tāpēc, ka bieži nēesam bijuši novērtēti un pieņemti bez nosacījumiem. Ja bieži vai vienmēr tiekam noraidīti, tad pienāk brīdis, kad šādu atgrūšanu mūsu daba vairs nepieņem, tāpēc rīkojamies ar varu, no spēka pozīcijām pierādot otram savu taisnību. Parādot savu varu pār otru, patiesībā kliedzam: „Vai jūs redzat, ka es esmu! Es arī gribu, lai jūs mani mīlētu! Jo es esmu cilvēks – radīts, lai tiktu mīlēts un mīlētu!“ Tā arī ir patiesība, kuru atzīstot, mēs kļūstam brīvi no ļaunuma.

„Kalna svētību“ kopienā dzīvo cilvēki, kuri dzīvē daudz cietuši, un daudzi no viņiem arī citiem likuši ciest. Atzīstot savu vainu un ieraugot savas nepilnības šie cilvēki kļūst brīvi no ļaunuma, viņiem vairs nav iemesla kādam darīt pāri (arī ne pašiem sev), jo viņus pieņem tādus, kādi viņi ir – ar trūkumiem un talantiem. Tas nav viegli – ne pašam, ne apkārtējajiem. Tomēr tieši šī pieņemšanas pieredze palīdzēja pieņemt arī mūsu ieslodzītos puišus no Cēsīm. Un tas, savukārt, deva iespēju viņiem nopietnām pārdomām par savu līdzšinējo dzīves ceļu. „Es tagad sapratu no kā esam atteikušies, dzīvojot savu kriminālo dzīvi,“ apkopojot savus iespaidus par svētceļojumu, saka Ēvalds. No tīrām un veselīgām attiecībām, no smiekliem skaidrā prātā, no prieka par draugiem, no apbrīnas par dabas skaistumu, no līdzjūtības un pienākumiem, no patiesas dzīves, kas vairo labo.

Šis svētceļojums bija kā pilotprojekts tālākam, apjomīgam darbam sabiedrības integrācijas laukā. Tomēr bez visas sabiedrības līdzdalības to būs grūti veiksmīgi attīstīt. Neviens nav norakstīts, kamēr ir iespēja lūgt piedošanu un piedot. Neviens nevar „apzīmogot“ otru, kaut vai tādēļ vien, ka pašam arī mēdz būt problēmas saskarsmē ar citiem. Ceļš, kas ved uz mieru un saticību, ir izlīguma ceļš, kad abi iet viens otram pretī, bet iesāk garīgi stiprākais un apzinīgākais – tātad brīvākais cilvēks. Cilvēks, kurš vairāk apzinās, ka ir radīts, lai tiktu mīlēts un mīlētu. Bet, lai tāds kļūtu, ir nepieciešami atzīt patiesību par sevi.

Video par svētceļojumu skaties šeit.

Sabiedrības integrācijas aktivitātēm sekojiet http://twitter.com/tifs_bitmaps

   

No 10. līdz 14. augustam trīs Cēsu nepilngadīgo cietuma ieslodzītie pievienosies “Kalna svētību kopienas” svētceļnieku grupai. Fakts, kas rada neviennozīmīgu rezonansi sabiedrībā. Kāpēc ieslodzītajiem būtu jāļauj piedalīties sabiedriskā pasākumā? Kāpēc svētceļojumā? Kāds labums no tā sabiedrībai? Vai tas ir droši? u.t.t.. Nav viennozīmīgu atbilžu uz šiem jautājumiem, tomēr ir pārliecība, ka ļaunumu nevar izlabot ar ļaunumu.

Likums “zobs pret zobu” bija dots Vecās Derības laikam, sabiedrībai, kas dzīvo no spēka pozīcijām un kurā uzvar spēcīgākais. Fiziski vai likumīgi, tam nav nozīmes. Tas bija paredzēts, lai atriebējs neaizrautos un neizdarītu lielāku ļaunumu par to, kas viņam pašam bija nodarīts. Cik mūsdienīgi! Kāds teiks: “Pareizi! Tas ir godīgi.” Diemžēl ļoti bieži atriebība ir daudz nežēlīgāka par iepriekš izdarīto noziegumu. Arī likumīgā atriebība, ko mūsdienās sauc par tieslietu sistēmu mēdz būt nesamērīgi barga. Jā, ir arī otrādi, kad noziegums ir tik šaušalīgs, ka, liekas, jebkurš sods ir nepietiekams. Tomēr, kā redzam abos gadījumos, primitīvs sods nespēj neko labot ­– tas vai nu nodara vēl lielāku ļaunumu vai banalizē jau nodarīto.

Par laimi mēs dzīvojam Jaunās Derības laikā, kurā taisnīgums iet roku rokā ar žēlsirdību. Nav viegli to pieņemt, īpaši jau, cietušajam. Tomēr, kā pieredze rāda, tad tikai caur piedošanas lūgšanu un piedošanu ir iespējams kaut cik adekvāti izlīdzināt nodarīto ļaunumu. Mūsdienās, ļoti populāra izlīguma programma Sycamore tree uzskatāmi parāda, ka tajā brīdī, kad noziedzinieks uzzin, ko izjutis un izjūt cietušais, viņā dzimst nožēla par nodarīto un viņš sāk domāt, kā kaut ko labot, cik nu tas iespējams. Arī cietušais pakāpeniski tiek atbrīvots no naida, kauna, bailēm un citām destruktīvām sajūtām, kurās tika iegrūsts. Protams, nav runa par smagiem noziegumiem, par ko ir cits stāsts un tie nesastāda noziegumu pamatmasu, runa ir par zādzībām, laupīšanām, krāpšanos, neliela daudzuma narkotiku tirdzniecību un citiem vidēji smagiem noziegumiem, par kuriem sodu izcieš lielais vairums ieslodzīto.

Tieši izlīgumu meklēt dosies trīs Cēsu nepilngadīgo cietuma ieslodzītie. Viņi pievienosies svētceļnieku grupai, lai parādītu savu labo gribu mainīties, sākt jaunu, likumpaklausīgu un sabiedrībai noderīgu dzīvi. Turklāt, tā nebūs tikai fiziska nodarbe vai neredzams garīgs pārdzīvojums, jo puiši ir piekrituši palīdzēt un aprūpēt cilvēkus ratiņkrēslos, kuri paši saviem spēkiem nespēj tādā ceļā doties. Svētceļojuma dziļākā jēga nav sasniegt konkrētu ģeogrāfisku vietu vai izpaust kādu reliģisku piederību, svētceļojuma būtība ir meklēt izlīgumu – ar Dievu, ar sabiedrību un pašam ar sevi. Savukārt, izlīguma rezultāts ir miers – katra sirdī un sabiedrībā kopumā. Vai tad ne mieru mēs katrs vēlamies?

Sekojiet svētceļojuma norisei: http://twitter.com/tifs_bitmaps

Parasts cilvēks, jebkurš no mums, kuram kaut kas kādā brīdī dzīvē ir misējies. Tieši tā, jo arī tas ieslodzītais, kurš ar laiku ir kļuvis par recidīvistu, nesāka savu cietuma karjeru, kā ļaunuma iemiesojums. Varētu būt iebilde, bet ļoti daudziem ir grūti un jāizdara sarežģītas izvēles, tomēr ne visi nostājas uz kriminālas takas. Pareizi, jo tā ir daudzu saskaitāmo summa, kas mēdz būt ar plus vai mīnus zīmi. Kas ir šie saskaitāmie un kā tie veidojas? Tie ir cilvēka raksturs un intelekts, dzīves apstākļi un sabiedriskā doma, vecāki un līdzcilvēki, bērnības un jaunības gadi, draugi un kompānijas, skolasbiedri un skolotāji, kaislības un aprēķins, egoisms un altruisms, prieki un bēdas, ko dzīvē piedzīvo un, pats galvenais, brīvā izvēle, kas var izvēlēties gan labo, gan ļauno. Labo priekš sevis, kas bieži izrādās ļaunais priekš citiem.

„Interesanti, es esmu likumpaklausīgs, man ir labs darbs un dzīve iegrozījusies veiksmīgi, esmu parasts cilvēks, kurš nevienam nevēl ļaunu. Kā tas attiecas uz mani un kāpēc lai es uztrauktos par kaut kādiem ieslodzītajiem, lūzeriem, kuri paši savu ceļu izvēlējušies?“ varētu būt otra iebilde. Jā, tu esi veiksminieks un lai tev arī turpmāk veicas, tomēr esi uzmanīgs un atceries, ka ne vienmēr veicas. Veiksmei ir savs limits un reizēm mēdz notikt neiedomājamas sakritības. Bet vai tiešām sakritības?

Cilvēks ir sarežģīti uzbūvēts, viņam ir gan fiziskās, gan psiholoģiskās un garīgās vajadzības. Par kādu no tām ikdienas steigā var aizmirst vai pat nezināt, uzreiz to nejūt un cilvēks turpina dzīvot ar to, kas ir. Tomēr tas ir līdzīgi kā braukt ar auto, kam motors darbojas tikai uz pāris cilindriem. Kādu laiku braukt varam, taču, ja neko nedarīsim, motors neizbēgami salūzīs, turklāt, nevaram braucienu baudīt. Tāpat arī cilvēkam, lai viņš attīstītos pilnvērtīgi un relatīvi būtu pasargāts no apkārtējās vides nevēlamas iedarbības, ir jāseko līdzi savam tehniskajam stāvoklim – gan materiālajam, gan psiholoģiskajam, gan garīgajam. Un arī tad, drošība ir tikai relatīva, jo ar jebkuru var atgadīties jebkas.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks aug un attīstas noteiktā vidē no kuras kā sūklis uzsūc gan labo, gan ļauno. Par labo viss ir skaidrs – tas nav bīstams, gluži pretēji, bet ļaunais uz mums iedarbojas destruktīvi. Cilvēks arī spēj noslēpt pats no sevis savā atmiņā to, kas ir nepatīkams un sāpīgs, ilgi dzīvot ilūzijās, bet tad negaidīti, kāds notikums to atgriež realitātē, bet šoreiz kopā ar kādu „skeletu“ no pagātnes – to sauc arī par zemapziņu, – kas uz mirkli var valdīt pār cilvēku. Reizēm tas notiek kopā ar alkohola vai vieglo narkotiku lietošanu, reizēm sakarā ar kādu pārdzīvojumu, bet reizēm, pavisam vienkārši – nav laicīgi nomainītas vasaras riepas, izkrīt ķieģelis no rokām vai negaidīti bisē palikusi patrona. Varbūt arī šīm nejaušībām ir kāds iemesls? Lai ilustrētu savas pārdomas, minēšu dažus piemērus no dzīves.

Kāda meitene augusi parastā ģimenē, iemīlējusies, apprecējusies un piedzemdējusi bērniņu. Vēl pēc trīs gadiem jaunajā ģimenē piedzimst otrs bērniņš. Vīrs pakāpeniski sāk arvien vairāk dzert. Kāpēc? Neviens nezina. Pēc kādas iedzeršanas ar draugiem viņš piedzīvo autoavāriju un kļūst par invalīdu. Reizē ar grūtībām ģimenē ienāk arī nesaskaņas. Kādu dienu jaunā sieviete, nogurusi no ikdienas strīdiem un grūtībām, aiziet ar draugiem izklaidēties. Vakarā nāk mājās, bet tomēr pārdomā un atgriežas jautrajā kompānijā. Jautrība sit arvien augstāku vilni, kompānijai pievienojas arī citi, mazākpazīstami cilvēki, galarezultātā, notiek laupīšana un – slepkavība… kas iesākās kā relaksācija un joks. Tagad nožēla, asaras, kreņķi un sieviete atrodas pirmstiesas izmeklēšanā. Vīrs raksta, ka vairs nedzerot, braucot pie bērniem, kas pa to laiku paņemti dzīvot bērnu namā, raksta, ka mīl un gaidīs viņu mājās, cik ilgi vien būs nepieciešams, kaut desmit vai vairāk gadus.

Kāds vīrs atceras, kā kādā siltā vasaras pēcpusdienā, pirms daudziem gadiem, atgriezās mājās no darba. Viņš gāja pa saules pielietu taciņu starp mājām un iztēlojās kā pavadīs atvaļinājumu, kas tuvojās. Vīrs bija labi noaudzis, spēcīgu miesasbūvi, jo nodarbojās ar sportu, nedzēra, nepīpēja. Pēkšņi, viņa uzmanību piesaistīja palīgā saucieni. Viņš devās skaņas virzienā un, sasniedzis neapdzīvotu pagalma daļu starp mājām, ieraudzīja divus jauniešus, kuri bija iereibuši un sita sievieti, izturējās varmācīgi un, kas zina, varbūt arī grasījās to izvarot. Tā kā vīrs bija stiprs viņš ātri tika galā ar uzbrucējiem… tomēr, kaut kas nebija kā vajag, jo abi jaunieši pēc brīža bija miruši. „Nezinu, kas man uznāca, bet tas bija milzīgs, nepārvarams niknums, kas mani pārņēma,“ jau 20 gadus vēlāk, joprojām apmulsis, teica vīrs.

Tāda, lūk, dzīve. Vienkārša un sarežģīta, romantiska un skarba, un tā mēdz būt pat neticama. Sastopot sirmgalvjus, reizēm varam būt pārsteigti par dzīvesgudrību, mieru un labestību, ko redzam viņu acīs. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka cilvēks savā mūžā daudz ko piedzīvo, pārsteidzoši ir tādu skatienu un stāju redzēt kādam, kurš ir notiesāts par slepkavību. Un tā, agrā jaunībā Jēkabs satika Annu un viņi apprecējās. Kā reizēm gadās un mēs sakām: „Dievs pajokoja“, tad Anna bija padevusies miesās un valdonīgu raksturu, bet Jēkabs gluži pretēji – kalsns un padevīgs. Gāja gadi un viņi katrs bija tādi, kādi bija – sieva izrīkoja vīru, bet vīrs to pieņēma un ārēji nesūrojās. Par ko gan sūroties, jo Dievs viņiem bija dāvājis gan neaizmirstamus brīžus kopā, gan bērnus un mazbērnus, tomēr kaut kas slepeni kremta mazā vīra sirdī. Un tā, dažus mēnešus pirms zelta kāzām, Jēkabs, kā parasti, mizoja kartupeļus, bet Anna nemitējās viņu komandēt un dīdīt, un, lūk, kārtējais, ierastais pārmetums no Annas puses, kas izrādījās liktenīgs… nazis bija skāris sirdi un atbraukušie dakteri vairs neko nevarēja līdzēt.

Šis raksts ir ievads sarunai par ieslodzītajiem un sabiedrību, par savstarpējām attiecībām un atbildību vienam pret otru, jo gribam mēs to vai nē, bet ieslodzītie ir daļa no mums, viņi ir uzauguši mūsu ģimenēs, kaimiņos, skolās vai uz ielas, mēs viņus pazīstam un viņi pazīst mūs. Viņi ir izolētākā sabiedrības daļa, no viņiem baidās un izvairās, protams, tās ir sekas viņu pašu nepareizajai izvēlei, bet vai mums ir tiesības viņus apzīmogot, norakstīt un nedot iespēju atgriezties sabiedrībā? Vai tādā veidā, mēģinot no viņiem norobežoties un aizmirst viņus, mēs paši nevairojam ļaunumu un padaram nedrošāku visu sabiedrību, turklāt vēl, maksājam arvien vairāk par viņu uzturēšanu ieslodzījumā? Sarunas mērķis ir atklāt pastāvošo problēmu, veikt sabiedrisko diagnozi un piedāvāt problēmas risinājumu, kurš pastāv. Sarunas tālākais virziens un raksturs ir atkarīgs no jums un jūsu komentāriem.