Parasts cilvēks, jebkurš no mums, kuram kaut kas kādā brīdī dzīvē ir misējies. Tieši tā, jo arī tas ieslodzītais, kurš ar laiku ir kļuvis par recidīvistu, nesāka savu cietuma karjeru, kā ļaunuma iemiesojums. Varētu būt iebilde, bet ļoti daudziem ir grūti un jāizdara sarežģītas izvēles, tomēr ne visi nostājas uz kriminālas takas. Pareizi, jo tā ir daudzu saskaitāmo summa, kas mēdz būt ar plus vai mīnus zīmi. Kas ir šie saskaitāmie un kā tie veidojas? Tie ir cilvēka raksturs un intelekts, dzīves apstākļi un sabiedriskā doma, vecāki un līdzcilvēki, bērnības un jaunības gadi, draugi un kompānijas, skolasbiedri un skolotāji, kaislības un aprēķins, egoisms un altruisms, prieki un bēdas, ko dzīvē piedzīvo un, pats galvenais, brīvā izvēle, kas var izvēlēties gan labo, gan ļauno. Labo priekš sevis, kas bieži izrādās ļaunais priekš citiem.

„Interesanti, es esmu likumpaklausīgs, man ir labs darbs un dzīve iegrozījusies veiksmīgi, esmu parasts cilvēks, kurš nevienam nevēl ļaunu. Kā tas attiecas uz mani un kāpēc lai es uztrauktos par kaut kādiem ieslodzītajiem, lūzeriem, kuri paši savu ceļu izvēlējušies?“ varētu būt otra iebilde. Jā, tu esi veiksminieks un lai tev arī turpmāk veicas, tomēr esi uzmanīgs un atceries, ka ne vienmēr veicas. Veiksmei ir savs limits un reizēm mēdz notikt neiedomājamas sakritības. Bet vai tiešām sakritības?

Cilvēks ir sarežģīti uzbūvēts, viņam ir gan fiziskās, gan psiholoģiskās un garīgās vajadzības. Par kādu no tām ikdienas steigā var aizmirst vai pat nezināt, uzreiz to nejūt un cilvēks turpina dzīvot ar to, kas ir. Tomēr tas ir līdzīgi kā braukt ar auto, kam motors darbojas tikai uz pāris cilindriem. Kādu laiku braukt varam, taču, ja neko nedarīsim, motors neizbēgami salūzīs, turklāt, nevaram braucienu baudīt. Tāpat arī cilvēkam, lai viņš attīstītos pilnvērtīgi un relatīvi būtu pasargāts no apkārtējās vides nevēlamas iedarbības, ir jāseko līdzi savam tehniskajam stāvoklim – gan materiālajam, gan psiholoģiskajam, gan garīgajam. Un arī tad, drošība ir tikai relatīva, jo ar jebkuru var atgadīties jebkas.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks aug un attīstas noteiktā vidē no kuras kā sūklis uzsūc gan labo, gan ļauno. Par labo viss ir skaidrs – tas nav bīstams, gluži pretēji, bet ļaunais uz mums iedarbojas destruktīvi. Cilvēks arī spēj noslēpt pats no sevis savā atmiņā to, kas ir nepatīkams un sāpīgs, ilgi dzīvot ilūzijās, bet tad negaidīti, kāds notikums to atgriež realitātē, bet šoreiz kopā ar kādu „skeletu“ no pagātnes – to sauc arī par zemapziņu, – kas uz mirkli var valdīt pār cilvēku. Reizēm tas notiek kopā ar alkohola vai vieglo narkotiku lietošanu, reizēm sakarā ar kādu pārdzīvojumu, bet reizēm, pavisam vienkārši – nav laicīgi nomainītas vasaras riepas, izkrīt ķieģelis no rokām vai negaidīti bisē palikusi patrona. Varbūt arī šīm nejaušībām ir kāds iemesls? Lai ilustrētu savas pārdomas, minēšu dažus piemērus no dzīves.

Kāda meitene augusi parastā ģimenē, iemīlējusies, apprecējusies un piedzemdējusi bērniņu. Vēl pēc trīs gadiem jaunajā ģimenē piedzimst otrs bērniņš. Vīrs pakāpeniski sāk arvien vairāk dzert. Kāpēc? Neviens nezina. Pēc kādas iedzeršanas ar draugiem viņš piedzīvo autoavāriju un kļūst par invalīdu. Reizē ar grūtībām ģimenē ienāk arī nesaskaņas. Kādu dienu jaunā sieviete, nogurusi no ikdienas strīdiem un grūtībām, aiziet ar draugiem izklaidēties. Vakarā nāk mājās, bet tomēr pārdomā un atgriežas jautrajā kompānijā. Jautrība sit arvien augstāku vilni, kompānijai pievienojas arī citi, mazākpazīstami cilvēki, galarezultātā, notiek laupīšana un – slepkavība… kas iesākās kā relaksācija un joks. Tagad nožēla, asaras, kreņķi un sieviete atrodas pirmstiesas izmeklēšanā. Vīrs raksta, ka vairs nedzerot, braucot pie bērniem, kas pa to laiku paņemti dzīvot bērnu namā, raksta, ka mīl un gaidīs viņu mājās, cik ilgi vien būs nepieciešams, kaut desmit vai vairāk gadus.

Kāds vīrs atceras, kā kādā siltā vasaras pēcpusdienā, pirms daudziem gadiem, atgriezās mājās no darba. Viņš gāja pa saules pielietu taciņu starp mājām un iztēlojās kā pavadīs atvaļinājumu, kas tuvojās. Vīrs bija labi noaudzis, spēcīgu miesasbūvi, jo nodarbojās ar sportu, nedzēra, nepīpēja. Pēkšņi, viņa uzmanību piesaistīja palīgā saucieni. Viņš devās skaņas virzienā un, sasniedzis neapdzīvotu pagalma daļu starp mājām, ieraudzīja divus jauniešus, kuri bija iereibuši un sita sievieti, izturējās varmācīgi un, kas zina, varbūt arī grasījās to izvarot. Tā kā vīrs bija stiprs viņš ātri tika galā ar uzbrucējiem… tomēr, kaut kas nebija kā vajag, jo abi jaunieši pēc brīža bija miruši. „Nezinu, kas man uznāca, bet tas bija milzīgs, nepārvarams niknums, kas mani pārņēma,“ jau 20 gadus vēlāk, joprojām apmulsis, teica vīrs.

Tāda, lūk, dzīve. Vienkārša un sarežģīta, romantiska un skarba, un tā mēdz būt pat neticama. Sastopot sirmgalvjus, reizēm varam būt pārsteigti par dzīvesgudrību, mieru un labestību, ko redzam viņu acīs. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka cilvēks savā mūžā daudz ko piedzīvo, pārsteidzoši ir tādu skatienu un stāju redzēt kādam, kurš ir notiesāts par slepkavību. Un tā, agrā jaunībā Jēkabs satika Annu un viņi apprecējās. Kā reizēm gadās un mēs sakām: „Dievs pajokoja“, tad Anna bija padevusies miesās un valdonīgu raksturu, bet Jēkabs gluži pretēji – kalsns un padevīgs. Gāja gadi un viņi katrs bija tādi, kādi bija – sieva izrīkoja vīru, bet vīrs to pieņēma un ārēji nesūrojās. Par ko gan sūroties, jo Dievs viņiem bija dāvājis gan neaizmirstamus brīžus kopā, gan bērnus un mazbērnus, tomēr kaut kas slepeni kremta mazā vīra sirdī. Un tā, dažus mēnešus pirms zelta kāzām, Jēkabs, kā parasti, mizoja kartupeļus, bet Anna nemitējās viņu komandēt un dīdīt, un, lūk, kārtējais, ierastais pārmetums no Annas puses, kas izrādījās liktenīgs… nazis bija skāris sirdi un atbraukušie dakteri vairs neko nevarēja līdzēt.

Šis raksts ir ievads sarunai par ieslodzītajiem un sabiedrību, par savstarpējām attiecībām un atbildību vienam pret otru, jo gribam mēs to vai nē, bet ieslodzītie ir daļa no mums, viņi ir uzauguši mūsu ģimenēs, kaimiņos, skolās vai uz ielas, mēs viņus pazīstam un viņi pazīst mūs. Viņi ir izolētākā sabiedrības daļa, no viņiem baidās un izvairās, protams, tās ir sekas viņu pašu nepareizajai izvēlei, bet vai mums ir tiesības viņus apzīmogot, norakstīt un nedot iespēju atgriezties sabiedrībā? Vai tādā veidā, mēģinot no viņiem norobežoties un aizmirst viņus, mēs paši nevairojam ļaunumu un padaram nedrošāku visu sabiedrību, turklāt vēl, maksājam arvien vairāk par viņu uzturēšanu ieslodzījumā? Sarunas mērķis ir atklāt pastāvošo problēmu, veikt sabiedrisko diagnozi un piedāvāt problēmas risinājumu, kurš pastāv. Sarunas tālākais virziens un raksturs ir atkarīgs no jums un jūsu komentāriem.